Vēsture
VĒSTURE
Gleznainajā Amatas upes senlejā, apmēram 8 kilometru attālumā no apriņķa centra Cēsīm, 18. gadsimta otrajā pusē izveidojās Kārļu muiža (Gute Karlsruh).
No 1747. līdz 1755. gadam tā piederēja grāfam Aleksejam Bestuževam-Rjuminam (Бестужев-Рюмин, 1693–1766). 1755. gadā muižu iegādājās Johans Gotlībs fon Volfs un nosauca to par Volfa muižu (Wolfsruh).
1777 - 1794 / Romantiskā ainavu parka izveidošana
1777. gadā muižu nopirka Karls Eberhards fon Zīverss (Karl Eberhard von Sievers), muiža mainīja nosaukumu – Kārļumuiža (Gute Karlsruh). Zīversi pārbūvēja ne tikai galveno mājvietu Cēsīs, bet 18. gadsimta 80. gados izveidoja sava laika prasībām atbilstošu barokālu muižas centra ansambli arī Kārļumuižā un pēc viņa brāļa Pētera Kristiāna fon Zīversa (Peter Christian von Sievers) iniciatīvas, iekārtojot pastaigu celiņus, takas un romantiskas atpūtas vietas, izveido romantisku ainavu parku. Skaistā apkārtne ar izteikto reljefu, upes stāvajiem smilšakmens krastiem, mežainajiem pauguriem un ziediem bagātām zemienēm radīja muižas centra ansambļa plānojumam izteiksmīgu fonu, vienlaikus izvirzot arī īpašus noteikumus. Kādreizējo saimnieku vēlēšanās un prasme praktiskās vajadzības savienot ar estētisko baudījumu ļāva pārvērst Kārļus par labi pārdomātu, skaistu un gaumīgu, dabas ainavā prasmīgi iekļautu ēku ansambli ar parku, kas priecēja ne tikai pašmāju iedzīvotājus, bet ieinteresēja arī ceļotājus kā no tuvējās apkārtnes, tā no attālākajiem novadiem. 18. gadsimta beigās veidotais ainavu parks Kārļu muižā bija sava laikmeta labākās gaumes un skaistuma izpratnes izcils liecinieks. Skaistā apkārtne ar krāšņajiem Amatas krastiem 18. gadsimta beigās un 19.gs bija kļuvusi par iemīļotu apmeklējuma vietu ceļotājiem. Interese bija tik liela, ka Vidzemes landrāts Vilhelms Frīdrihs fon Ungerns-Šternbergs jau 1796. gadā ieteica iekārtot kādu ērtu māju, kur daudzie ceļotāji varētu pārnakšņot un par samaksu saņemt pārtiku. Domu par viesnīcas būvi apsvēra arī muižas kādreizējais īpašnieks galma padomnieks Karls Eberhards fon Zīverss.
1795 – 1803 / Kungu mājas būvniecība
1795. gada avīzē „Rigasche Anzeigen” lasāms sludinājums, ka hofrāts Karls Eberhards fon Zīverss Kārļu pusmuižu pārdevis Andželai Marijai Pīrsonei, dzim. Trompovskai (Trompowsky). Īpašnieces tēvs Jakobs fon Trompovskis (1715–1802) bija uzņēmīga un enerģiska personība: 1740. gadā viņu, pēc profesijas ķirurgu, iecēla Cēsu pilsētas birģera kārtā, bet četrus gadus vēlāk jau ievēlēja par pilsētiņas rātskungu. Andželas fon Trompovskas vīrs Džeims Pīrsons (James Pierson of Balmadis) bija tēva biznesa partneris. Bagātais angļu komersants piedzima 1741. gadā Skotijā Montrosē advokāta Roberta Pīrsona (Pierson of Balmadis, 1701–1763) un Annas Frazeres (Fraser) ģimenē. Uz Vidzemi viņu atveda komerciālas intereses: 1768. gadā Džeimu Pīrsonu uzņēma Rīgas Melngalvju biedrībā. 1791. gadā tajā iestājās viņa vecākais dēls Džeims Pīrsons, bet 1795. gadā – arī jaunākais dēls Roberts Pīrsons. Bez viņiem ģimenē auga vēl pieci brāļi un četras meitas. Rīgā Džeimss Pīrsons, kopīgi ar turīgākajiem vietējiem tirgotājiem, izveidoja tirdzniecības namu „Pierson, Huhn, Trompowsky & Wale”, kas nodarbojās ar dažādu preču (kokmateriāli, alus, vasks, kaņepes u.c.) eksportu, galvenokārt uz Angliju. Bizness attīstījās veiksmīgi un brīvos līdzekļus varēja ieguldīt nekustamajos īpašumos.
1804 – 1905 / Pomoloģiskā dārza (ābeļdārza) un dārznieku skolas aizsākumi
Divus gadus pēc Pīrsona nāves 1804. gadā, viņa atraitne muižu ieķīlāja ģimenes draugam un kādreizējam darījumu partnerim – Rīgas Lielās Ģildes vecākajam, tirgotājam un baņķierim Bernhardam Kristianam Kleinam (Klein).
Bet 1819. gadā Kārļus nopirka Krievijas armijas pulkvedis grāfs Jozefs fon Koškuls (Joseph von Koskull). Viņa laikā tika uzbūvēta muižas kalpu māja, kurā 2006. gadā, pilnībā to rekonstruējot, tika iekārtota viesnīca Kārļamuiža.
Grāfa Koškula vienīgā meita un mantiniece Elizabete apprecējās ar īsteno slepenpadomnieku, grāfu Emanuelu von Zīversu un pēc fon Koskula nāves, 1863. gadā Kārļumuiža atkal nonāca grāfu Zīversu ģimenes īpašumā.
Kārļu muižas pomoloģiskā dārza rašanās datējama ar 1870. gadu. (TE LINKS UZ SENO ĀBEĻDĀRZU) 20. gadsimta sākumā šeit bija izveidojusies liela dārzniecība, kas ar parka stādījumu, augļu koku, ogulāju u. c. stādiem apgādāja ne vien tuvējo apkārtni, bet audzēja tos arī eksportam, plašu produkcijas klāstu izveda uz iekškrievijas muižām. Kokaudzētava bija viena no lielākajām Baltijā un piedāvāja ļoti plašu sortimentu.
Dārzniecībā izveidoja arī dārznieku skolu. 1890. gadā Krievijas lauksaimniecības ministrija apstiprināja Kārļu muižas divgadīgo dārzkopības skolas programmu un akceptēja tiesības absolventiem izdot dārzkopības meistara diplomu.
19. gadsimtā muižas centra ēku ansambli papildināja jaunas celtnes. 1876. gadā muižas centrā uzskaitīta 21 celtne, bet 1908. gadā – 32. Šī gadsimta vidū saimniecību papildināja jaunuzceltās ūdens dzirnavas pie Amatas upes un zāģētava. Gadsimta beigās tur iekārtoja arī šindeļu fabriku, kam enerģiju deva turbīna. Muižas vajadzībām kalpoja ķieģeļu ceplis, kā arī divas pusmuižas – Bellevue (Priedes) un Cecīļi.
1905 - 1940
Pirmos zaudējumus Kārļumuižas ansamblim radīja 1905. gada revolūcija, kuras laikā nodedzināja skaisto kungu māju. Izmantojot kredītu, vairāku gadu laikā izdevās celtni atjaunot. Daudz būtiskāk ansamblis cieta Pirmā pasaules kara laikā, kad Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. gada jūnijā muižas kungu māju nodedzināja otrreiz. Šoreiz tā vairs netika atjaunota.
Latvijas agrārās reformas laikā, centra teritoriju ar ēkām sadalīja vairākās jaunsaimniecībās. Katra jaunveidotā saimniecība tika apsaimniekota un kopta pēc īpašnieka individuālajām saimnieciskajām iespējām, vajadzībām, sapratnes un gaumes.
Bijušajam īpašniekam grāfam Aleksandram Zīversam atstāja muižas neatsavināmo daļu – astoņas agrākā ansambļa ēkas, dzirnavu saimniecību un 69 ha zemes, kur viņš saimniekoja aptuveni piecpadsmit gadus. Materiālās iespējas bija nelielas un līdzekļu nepietika pat ēku rūpīgam remontam. Lielākos ienākumus deva mežs un pomoloģiskais dārzs ar kokaudzētavu. Trīsdesmito gadu vidū, grāfs pārcēlās uz dzīvi Francijā. Latvijā palikušie mantinieki saimniecību pārdeva Latvijas valstij.
1937. gadā Kārļumuižas centrs nonāca Lauksaimniecības ministrijas īpašumā. Zemkopības ministrs Jānis Birzinieks izšķīrās par Kārļumuižas centra pirkšanu kā galveno iemeslu minot pomoloģisko dārzu. ''Kārļumuižas pomoloģiskais dārzs bija plaši pazīstams agrākajā Krievijā un arī tagad Kārļos ir plašākā koku audzētava Latvijā šķirņu dažādības un skaita ziņā,” skaidroja J. Birznieks. "Būtu vēlams to iegūt valsts īpašumā, uzlabot un atdzīvināt agrāko slavu, kas pavērstu iespējas augļu koku eksportam.”
Par Kārļu dārzsaimniecības vadītāju iecēla agrāko Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijas vadītāju Paulu Gailīti. Tika uzsākta arī ēku labošana un perspektīvā plānojās jaunu ēku būvniecība.
Padomju laiki - mūsdienas
Padomju gados, uz Kārļu dārzsaimniecības un pomoloģiskā dārza bāzes tika izveidots kolhozs Sarkanaiskarogs; tā laikā aroniju un ābeļu dārzi tika uzturēti un paplašināti.Savukārt kalpu mājā, tagadējā viesnīcas ēkā, tika izveidoti dzīvokļi vietējiem kolhoza strādniekiem.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma, neviena no agrākajām muižas saimniecības struktūrām vairs nepastāvēja un saimniecisko darbību turpināja tikai vecajās muižas dzirnavās iekārtotā Kārļu zivjaudzētava. Pomoloģiskais dārzs un kokaudzētava lēnām aizauga un par to kādreizējo vērienu liecināja vien izkaisītās “ābeļdārza” salas un ziedošie dendroloģisko stādījumu puduri.
Kolhozu likvidēšanas laikā, agrākais muižas centrs kā ansamblis netika uzturēts un tas tikai sadalīts vairākos privātīpašumos. Šai laikā, Kārļu muiža arī kā tūrisma objekts netika īpaši izcelts un tikai retais ceļvedis aicināja doties uz ainavu parka lēnām aizaugošajām takām. Vien Amatas ģeoloģisko taku turpināja izmantot un uzturēt vietējie makšķernieki.
Latvijas neatkarības pirmajā desmitgadē, senās muižas kalpu ēka, kas celta grāfa Jozefa Vilhelma Koškula laikā 19. gadsimta vidū, bija pa daļai sabrukusi. 90. gados, tā nonāca privātīpašumā un jaunais īpašnieks tai uzlika jumtu un ievilka jaunas komunikācijas.
Ticot Kārļu muižas nākotnei un kultūrvēsturisko liecību izzināšanai un saglabāšanai, Stepiņu ģimene iegādājās dārznieka māju - Dārzlejas - 1998. gadā. Ēka, kurai bija iebrucis jumts, tika pilnībā atjaunota. 2006. gadā ģimene ieguva īpašumā seno muižas kalpu ēku un uzsāka tās pārveidi par viesnīcu Kārļamuiža. Ar Eiropas Savienības Kohēzijas fonda atbalstu, 2010. gadā tika labiekārtotas pastaigu takas un skatu vietas vecajā parkā. Turpinājās arī senā muižas ābeļdārza un parka uzturēšana un atjaunošana.
Pēdējos gadu desmitos, Kārļu muiža bija zaudējusi daudz, bet daba spēj dziedēt brūces un atjaunoties. Viesus joprojām priecē iespadīgas smilšakmens un dolomīta kraujas, Latvijas dabai neraksturīgu košumkrūmu un koku puduri, aizraujošas Amatas senlejas ainavas un pirmatnīgas gravas. Dabas unikalitāte, ziedos ieslīgušie ābeļdārzi un tuvu un tālu viesu apbrīns un aizvien pieaugoša interese, turpina Kārļu un to apkārtnes uzplaukumu, kas aizsākās tālajā 18. gadsimtā.
Latvijas Radio: Latvijas pērles. Kārļamuiža – celtne ar skotu zemes akcentiem, pirmā pomoloģiskā skola. Zane Lāce 2. oktobris 2016, 9:30.
Muižas vēsture rakstos:
'KĀRĻU MUIŽA. Laiki un likteņi', Pārsla Pētersone, Jānis Stepiņš.
Taimiņa, Aija. Voyage Pittoresque. Jeb gleznains ceļojums uz Kārļiem pie Amatas. Iespiedgrafika. #3 (271/2004).
Lancmanis, Imants. My Home is my Castle. Mistera Pīrsona celtais nams pie Amatas. Māksla Plus. Kultūras žurnāls. 2007. 4.
Gailītis, Paulis. Kārļu vecais pomoloģiskais dārzs. Dārzkopības un Biškopības Žurnāls, 1940, Nr. 5, 226. lpp.
- 'KĀRĻU MUIŽA. Laiki un likteņi', Pārsla Pētersone, Jānis Stepiņš.
- Taimiņa, Aija. Voyage Pittoresque. Jeb gleznains ceļojums uz Kārļiem pie Amatas. Iespiedgrafika. #3 (271/2004).
- Lancmanis, Imants. My Home is my Castle. Mistera Pīrsona celtais nams pie Amatas. Māksla Plus. Kultūras žurnāls. 2007. 4.
- Gailītis, Paulis. Kārļu vecais pomoloģiskais dārzs. Dārzkopības un Biškopības Žurnāls, 1940, Nr. 5, 226. lpp.