Angļu dārzu, ainavu parku un mežaparku pamatkoncepcija prasīja nepieļaut dabas kropļošanu. Pastaigu ceļiem un takām gar upi, caur mežu vai gravu vajadzēja vīties dabiski, it kā būtu iestaigātas jau simtiem gadu. Nokritušajiem kokiem bija jāpaliek un ainaviski jāapaug ar sūnu. Ja arī kādas sakopšanas darbības tika veiktas, tām bija jāsaglabā dabas pirmatnīgums. Bija pieļaujama ainavisku skatpunktu un romantisku atpūtas vietu iekārtošana. Ainavu parkā vajadzēja parādīt dabas daudzveidību un neatkārtojamību. 

Amatas krastos pie Kārļamuižas daba bija radījusi vienreizīgu iespēju šāda ainavu parka vai mežaparka eksistencei.  Tur bija un joprojām ir viss nepieciešamais: iespaidīgas smilšakmens un dolomīta kraujas, elpu aizraujošas ainavas un burbuļojoši strauti, daudzveidīgs putnu koris un pirmatnīgas gravas. Apkārtne tik ļoti atbilda apgaismības laikmeta priekšstatam par parku vai dārzu, ka muižas īpašniekiem, lai padarītu šo vietu neaizmirstamu daudziem muižas viesiem un ceļotājiem, vajadzēja veltīt tikai nedaudz piepūles, iekārtojot pastaigu celiņus, takas un romantiskas atpūtas vietas. 18. gadsimta beigās veidotais ainavu mežaparks Kārļamuižā bija sava laikmeta labākās gaumes un skaistuma izpratnes izcils liecinieks. 
 

1819. gadā muižu nopirka zviedru izcelsmes pulkvedis, grāfs Jozefs fon Koskuls.  Viņš muižas centrālo daļu paplašināja ar jaunām ēkām - staļļiem, lopu kūti, krodziņu, dārznieka māju, ūdensdzirnavām un mājokļiem muižas kalpotājiem un dārznieku ģimenēm. Mūsdienās Kārļamuižas viesnīca atrodas kādreizējā muižas kalpotāju dzīvokļu mājā, kas celta 19. gadsimta vidū. Katrai ģimenei bija guļamistaba, virtuve un neliels pagrabs - pieliekamais. Katram dzīvoklim bija savs skurstenis un ieeja no ārpuses. Tās pašas ieejas un skursteņi ir saglabājušies un restaurēti arī mūsdienās. 

Viņa vienīgā meita Elizabete apprecējās ar grāfu Emanuelu fon Zīversu, Karla Eberharda fon Zīversa mazmazdēlu, un pēc Jozefa fon Koskules nāves 1863. gadā Kārļamuiža atkal kļuva par Zīversu dzimtas īpašumu.

Trešais nozīmīgais vēsturiskais notikums ir pomoloģiskā dārza un pirmās dārzkopības skolas  Baltijā izveide

1871. gadā pārbūvētā krodziņa ēkā tika izveidota pirmā dārzkopības skola Baltijā, un iestādei tika piešķirts divgadīgās dārzkopības skolas statuss (1890. gadā); tās absolventi bija kvalificēti dārzkopji. Skolu subsidēja valsts. 1890. gados par dārznieku mācījās arī latviešu gleznotājs Rūdolfs Pērle (1875-1917).

Eksportam audzēja augļu kokus, ogu krūmus, parka aleju kokus, dekoratīvos krūmus, rozes u. c. Katru gadu 60 hektāru platībā tika izaudzēti aptuveni 30 000 pārdodamu stādu. Produkcija tika reklamēta katalogā, ko publicēja katra gada augusta sākumā. Kokaudzētava bija viena no lielākajām Baltijā un piedāvāja ļoti plašu produkcijas klāstu.

Zaudējumi divdesmitajā gadsimtā

Pirmie bojājumi Kārļamuižas centrālajai ēkai tika nodarīti 1905. gada revolūcijas laikā, kad nodega skaistā muižas kungu māja. Pateicoties īpašnieku ieguldījumam, ēka 1912.gadā tika atjaunota. Taču vēl lielākus postījumus Kārļamuiža cieta pēc Pirmā pasaules kara; 1919. gada jūnijā, Latvijas Neatkarības kara laikā, muižas kungu māja otro reizi tika pārvērsta drupās. Tā vairs netika atjaunota.

Padomju laikā uz Kārļamuižas dārzkopības un pomoloģiskā dārza bāzes izveidoja kolhozu "Sarkanais karogs", kura laikā tika saglabāti un paplašināti aroniju un ābeļu dārzi.  Pēc Padomju Savienības sabrukuma vairs nepastāvēja neviena no kādreizējām muižas saimniecības struktūrām, un saimniecisko darbību turpināja tikai vecajās muižas dzirnavās izvietotā Kārļu zivju audzētava. Zivju audzētava gan toreiz, gan tagad apgādā apkārtni ar forelēm un turpina ielaist daudz foreļu mazuļu tuvējās upēs, lai foreļu nekad netrūktu.