Romantiskais ainavu parks
Amatas krastos pie Kārļu muižas, daba ir radījusi vienreizīgu ainavu, ko veido iespaidīgas smilšakmens un dolomīta kraujas, elpu aizraujoši skati, burbuļojoši strauti, un pirmatnīgas gravas. Ainavu parks iekļauj senlejas lielākos devona perioda iežu atsegumus un kraujas, vecās parka takas, senos ābeļdārzus un dendroloģiskos stādījumus.
Ainavu krauja
Ainavu krauja ir parka nozīmīgākais dabas objekts – no tās paveras iespaidīga ainava uz Amatas senleju un te, gar Amatas labo krastu, aizvijas Amatas taka.
Krauja - 45 m augsta un vairāk nekā 500 m gara - atrodas 1 km attālumā no Kārļamuižas, iepretī Kārļu zivjaudzētavai (bij., Kārļumuižas ūdensdzirnavām). Tajā ir atrodami trīs atsegumi – Bizenes iezis, Ainavu iezis un Ērgļu klints, kas ir vieni no augstākajiem iežu atsegumiem Baltijā. Ainavu krauja ir valsts aizsardzībā esošs ģeoloģiskais piemineklis.
Romantiskais ainavu parks tika izveidots 18. Gadsimtā, ievērojot tai laikā no Anglijas aizgūto tradīciju nepieļaut senatnīgās dabas kropļošanu. Pastaigu ceļiem un takām gar upi, caur mežu vai gravu vajadzēja vīties dabiski. Nokritušajiem kokiem bija jāpaliek un ainaviski jāapaug ar sūnu. Ja arī kādas sakopšanas darbības tika veiktas, tām bija jāsaglabā dabas pirmatnīgums. Tādejādi muižas īpašnieki gleznaino apkārtni nepārveidoja, bet tikai saudzīgi papildināja - gar tuvējās Amatas klinšainajām kraujām izveidojot gājēju takas, mākslīgu ūdenskritumu un vairākas romantiskas atpūtas vietas.
Ainavu parks
Ainavu parks kļuva par sava laikmeta labākās gaumes un skaistuma izpratnes izcilu liecinieku un iemīļotu apmeklējuma vietu tuviem un tāliem ceļotājiem. Interese bija tik liela, ka Vidzemes landrāts Vilhelms Frīdrihs fon Ungerns-Šternbergs jau 1796. gadā ieteica iekārtot kādu ērtu māju, kur daudzie ceļotāji varētu pārnakšņot un par samaksu saņemt pārtiku.
Romantiskais ainavu parks tika izveidots 18. Gadsimtā, ievērojot tai laikā no Anglijas aizgūto tradīciju nepieļaut senatnīgās dabas kropļošanu. Pastaigu ceļiem un takām gar upi, caur mežu vai gravu vajadzēja vīties dabiski. Nokritušajiem kokiem bija jāpaliek un ainaviski jāapaug ar sūnu. Ja arī kādas sakopšanas darbības tika veiktas, tām bija jāsaglabā dabas pirmatnīgums. Tādejādi muižas īpašnieki gleznaino apkārtni nepārveidoja, bet tikai saudzīgi papildināja - gar tuvējās Amatas klinšainajām kraujām izveidojot gājēju takas, mākslīgu ūdenskritumu un vairākas romantiskas atpūtas vietas.
